Likuma mērķis ir nodrošināt un uzlabot nodarbinātā drošību un veselības aizsardzību darbā, nosakot darba devēju, nodarbināto un viņu pārstāvju, kā arī valsts institūciju pienākumus, tiesības un savstarpējās attiecības darba aizsardzībā (nodarbinātais ir jebkura fiziskā persona, kuru nodarbina darba devējs - fiziskā persona, juridiskā persona vai tiesībspējīga personālsabiedrība, kura nodarbina vismaz vienu nodarbināto, ieskaitot personas, kuras nodarbinātas ražošanas vai mācību prakses laikā).

(1) Likums piemērojams visās nodarbinātības jomās, ciktāl noteiktu specifisku darbību raksturs atsevišķās jomās (piemēram, bruņotie spēki, policija, ugunsdzēsības un glābšanas dienests) nav pretrunā ar šā likuma prasībām.

(2) Ja nodarbinātais veic šā panta pirmajā daļā minētās specifiskās darbības, nodarbinātā drošību un veselību nodrošina pēc iespējas saskaņā ar šā likuma un citu darba aizsardzību regulējošo normatīvo aktu prasībām.

Darba aizsardzības pasākumus (darba aizsardzības pasākumi ir preventīvi tiesiski, saimnieciski, sociāli, tehniski un organizatoriski pasākumi, kuru mērķis ir izveidot drošu un veselībai nekaitīgu darba vidi un novērst nelaimes gadījumus darbā un arodslimības) darba devējs veic saskaņā ar šādiem darba aizsardzības vispārīgajiem principiem:

1. darba vidi izveido tā, lai pēc iespējas izvairītos no darba vides riska iedarbības, kā arī lai mazinātu nenovēršama darba vides riska iedarbību (darba vide ir darba vieta ar tās fizikālajiem un higiēniskajiem apstākļiem, kuros nodarbinātais atrodas, veicot savu darbu);
2. darba vides risku novērš tieši tā avotos (darba vides risks ir kaitējuma rašanās varbūtība nodarbināto drošībai vai veselībai darba vidē un šā kaitējuma iespējamā smaguma pakāpe);
3. darbu pielāgo indivīdam, galvenokārt darba vietas iekārtojuma, darba aprīkojuma, kā arī darba un ražošanas metožu izvēles ziņā, īpašu uzmanību pievērš vienmuļa darba un darba ar iepriekš noteiktu ritmu atvieglošanai un tā negatīvās ietekmes uz veselību mazināšanai (darba vieta ir vieta, kurā nodarbinātais veic savu darbu, kā arī jebkura cita vieta uzņēmuma - organizatoriskas vienības - ietvaros, kurā darba devējs nodarbina nodarbinātos un kura nodarbinātajam ir pieejama darba gaitā);
4. ņem vērā tehnikas, higiēnas un medicīnas attīstību;
5. bīstamo aizstāj ar drošo vai mazāk bīstamo;
6. izveido saskaņotu un visaptverošu darba aizsardzības pasākumu sistēmu, kas ietver darba tehnoloģiju, darba organizāciju, darba apstākļus, sociālās attiecības un darba vides riska ietekmi;
7. priekšroka ir kolektīvajiem darba aizsardzības pasākumiem salīdzinājumā ar individuālajiem darba aizsardzības pasākumiem;
8. novērš darba vides riska ietekmi uz to nodarbināto drošību un veselību, kuriem saskaņā ar normatīvajiem aktiem noteikta īpaša aizsardzība;
9. instruē nodarbinātos darba aizsardzības jomā;
10. darba aizsardzības jomā darba devējs sadarbojas ar nodarbinātajiem un nodarbināto arodbiedrības ievēlētu personu, kas apmācīta Ministru kabineta noteiktajā kārtībā un pārstāv nodarbināto intereses darba aizsardzības jomā (turpmāk - uzticības persona).

(1) Darba devējs ir atbildīgs par nodarbināto drošību un veselību visos ar darbu saistītajos aspektos.

(2) Par nodarbināto drošību un veselību visos ar darbu saistītajos aspektos atbild arī:

1. darba devēja likumiskais pārstāvis;
2. darba devēja (juridiskās personas) pārvaldes institūcijas vai izpildinstitūcijas (amatpersona);
3. persona, kurai uzticēta personālsabiedrības vadība;
4. citas saskaņā ar šo likumu vai citiem darba aizsardzību regulējošiem normatīvajiem aktiem pilnvarotas personas tām uzticēto pienākumu un pilnvaru ietvaros.

(3) Ja darba aizsardzības pasākumus un uzņēmuma darbību plāno, organizē, īsteno un vada tā, lai garantētu drošu un veselībai nekaitīgu darba vidi (turpmāk - darba vides iekšējā uzraudzība), darba devējs saskaņā ar šā likuma 8.panta piekto daļu uzņēmumā iesaista kompetentu institūciju, kas neatbrīvo darba devēju no atbildības darba aizsardzības jomā.

(4) Nodarbināto pienākumi darba aizsardzības jomā neietekmē darba devēja atbildību.

(1) Atbilstoši šā likuma 3.pantā noteiktajiem darba aizsardzības vispārīgajiem principiem un saskaņā ar šo likumu izdotajiem normatīvajiem aktiem darba devējam ir šādi pienākumi:

1. veikt tādus darba aizsardzības pasākumus, kas atbilstoši darba raksturam un darba apstākļiem nepieciešami, lai nodrošinātu nodarbināto drošību un veselību darbā;
2. pārbaudīt darba aizsardzības pasākumu efektivitāti un, ja nepieciešams, pielāgot šos pasākumus darba rakstura vai darba apstākļu pārmaiņām;
3. nodrošināt nodarbināto drošības un veselības aizsardzības uzlabošanu darbā;
4. novērtēt darba vides risku atbilstoši šā likuma 7.pantam.

(2) Lai plānotu un veiktu šā panta pirmajā daļā minētos pasākumus, darba devējs izveido darba aizsardzības sistēmu, kas sastāv no:

1. darba vides riska novērtēšanas;
2. darba vides iekšējās uzraudzības;
3. darba aizsardzības organizācijas struktūras izveidošanas;
4. konsultācijām ar nodarbinātajiem, lai nodrošinātu viņu līdzdalību darba aizsardzības uzlabošanā.

(3) Darba devējs sagādā nepieciešamos līdzekļus un rūpējas par to, lai darba aizsardzības sistēma aptvertu visas darbības jomas un visas uzņēmuma struktūrvienības.

(4) Ar darba aizsardzību saistītos izdevumus sedz darba devējs no saviem līdzekļiem, kā arī likumā noteiktajā kārtībā no sociālās apdrošināšanas pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām līdzekļiem, kas paredzēti preventīvajiem pasākumiem.

(1) Darba devēja pienākums ir nodrošināt darba vides iekšējo uzraudzību uzņēmumā.

(2) Darba devēja pienākums ir dokumentēt darba vides riska novērtēšanas rezultātus un sastādīt to nodarbināto kategoriju sarakstu, kuru veselības stāvokli ietekmē vai var ietekmēt veselībai kaitīgie darba vides faktori, kā arī to nodarbināto kategoriju sarakstu, kuri ir nodarbināti darbā īpašos apstākļos un kuri nodarbināti darbā, kas saistīts ar iespējamu risku citu cilvēku veselībai (turpmāk - kategorijas, kas pakļautas īpašam riskam), norādot darba devēja noteiktos darba aizsardzības pasākumus un izmantojamos aizsardzības līdzekļus, kā arī darba aizsardzības pasākumu efektivitātes pārbaudes rezultātus. Ja darba apstākļi ir līdzīgi, pietiek ar apkopojošu ziņu norādīšanu minētajos dokumentos.

(3) Kārtību, kādā veicama darba vides iekšējā uzraudzība, nosaka Ministru kabinets.

(1) Darba devējs novērtē darba vides risku šādā kārtībā:

1. apzina darba vides draudus nodarbināto drošībai un veselībai;
2. nosaka nodarbinātos vai citas personas, kuru drošība un veselība darba vides draudu dēļ ir pakļauta riskam;
3. izvērtē riska apjomu un raksturu;
4. nosaka, kādi darba aizsardzības pasākumi ir nepieciešami, lai novērstu vai mazinātu risku.

(2) Darba vides riska novērtēšana uzņēmumā veicama atbilstoši katram tā darbības veidam. Ja ir līdzīgi darba apstākļi, pietiek ar darba vides riska novērtēšanu vienā darba vietā vai darba veidā.

(3) Novērtējot darba vides risku, darba devējs ņem vērā, ka draudus nodarbināto drošībai un veselībai var radīt:

1. darba vietu izvietojums un iekārtojums;
2. darba aprīkojuma izvēle un lietošana (darba aprīkojums ir jebkura ierīce (mašīna, mehānisms), aparāts, darba rīks vai iekārta, ko lieto darbā);
3. ķīmisku, fizikālu, bioloģisku un psiholoģisku faktoru iedarbība;
4. darba un ražošanas metožu izvēle un lietošana, kā arī darba gaitas un darba laika organizācija;
5. nepietiekama nodarbināto profesionālā sagatavotība un instruēšana, arī darba aizsardzības jomā;
6. visu šā panta trešajā daļā minēto apstākļu kopsakarība.

(4) Par darba vides riska novērtēšanas rezultātiem darba devējs šā likuma 8.panta piektajā daļā paredzētajos gadījumos informē Valsts darba inspekciju. Ja darba devējs uzsāk citu darbības veidu, darba devējs paziņo par to Valsts darba inspekcijai.

(1) Lai īstenotu darba aizsardzības pasākumus un darba vides iekšējo uzraudzību, darba devējs:

1. ja uzņēmumā nodarbināti mazāk nekā 50 nodarbinātie, norīko nodarbināto, kura pienākums ir darba aizsardzības pasākumu un darba vides iekšējās uzraudzības īstenošana un kurš ir apmācīts Ministru kabineta noteiktajā kārtībā (turpmāk - darba aizsardzības speciālists);
2. ja uzņēmumā nodarbināti 50 un vairāk nodarbinātie, ieceļ vairākus darba aizsardzības speciālistus vai izveido darba aizsardzības struktūrvienību.

(2) Darba devējs piešķir darba aizsardzības speciālistam nepieciešamos līdzekļus un laiku, lai viņš varētu izpildīt savus pienākumus.

(3) Ja šā panta pirmajā daļā un 5.panta otrajā daļā noteikto darba aizsardzības organizatorisko struktūru nav iespējams izveidot, darba devējs darba aizsardzības sistēmas izveidē un uzturēšanā (izņemot nodarbināto informēšanu) iesaista kompetentu institūciju darba drošības un veselības aizsardzības jautājumos, ar kuru noslēdz attiecīgu līgumu.

(4) Ja darba devējs uzņēmumā darba aizsardzības pasākumu un darba vides iekšējās uzraudzības īstenošanā ir iesaistījis kompetentu institūciju darba drošības un veselības aizsardzības jautājumos, darba devējs informē attiecīgo institūciju par faktoriem, kas apdraud vai var apdraudēt nodarbināto drošību un veselību, un nodrošina pieeju informācijai par darba aizsardzības pasākumiem uzņēmumā kopumā un tiem darba aizsardzības pasākumiem, kas tieši attiecas uz katru darba vietu un darba veidu, kā arī par pasākumiem, kas veikti atbilstoši šā likuma 11.panta otrās daļas noteikumiem.

(5) Tos uzņēmējdarbības veidus, kuros darba devējam obligāti jāpiesaista sertificēti speciālisti vai licencēti uzņēmumi (uzņēmējsabiedrības), nosaka Ministru kabinets.

(1) Darba devēja pienākums ir darba aizsardzības jomā konsultēties ar nodarbinātajiem vai uzticības personām, kā arī nodrošināt uzticības personām iespēju piedalīties apspriedēs par jautājumiem, kas attiecas uz:

1. pasākumiem, kas var ietekmēt nodarbināto drošību un veselību;
2. darba aizsardzības dienestu izveidošanu un darbību;
3. to nodarbināto norīkošanu, kuriem uzticēta pirmās palīdzības, ugunsdzēsības un nodarbināto evakuācijas pasākumu veikšana;
4. darba vides iekšējo uzraudzību, nodarbināto informēšanu par darba aizsardzību, ieskaitot darbu pie cita vai vairākiem darba devējiem;
5. darba aizsardzības apmācību un instruēšanu, kā arī plānošanu un organizēšanu;
6. citiem darba aizsardzības sistēmas aspektiem uzņēmumā.

(2) Uzticības personām ir šādas tiesības:

1. piedalīties darba vides riska novērtēšanā, darba aizsardzības pasākumu plānošanā un efektivitātes pārbaudē, kā arī darba aprīkojuma atbilstības novērtēšanā;
2. piedalīties nelaimes gadījumu darbā izmeklēšanā un ražošanas iekārtu un objektu nodošanā ekspluatācijā, kā arī darba vides iekšējās uzraudzības procesā;
3. pieprasīt no darba devēja darba aizsardzību regulējošos normatīvos aktus, normatīvi tehnisko dokumentāciju, instrukcijas un citus darba aizsardzības noteikumus, kā arī paskaidrojumus un citu informāciju, kas attiecas uz darba aizsardzību;
4. pieprasīt darba devējam veikt darba aizsardzības pasākumus un izteikt priekšlikumus, lai novērstu vai mazinātu draudus nodarbināto drošībai un veselībai, vai novērstu riska cēloni.

(3) Darba devēja pienākums ir informēt nodarbinātos un uzticības personas par darba vides risku, par darba aizsardzības pasākumiem uzņēmumā kopumā un tiem darba aizsardzības pasākumiem, kas tieši attiecas uz katru darba vietu un darba veidu, kā arī par pasākumiem, kas veikti atbilstoši šā likuma 11.panta otrās daļas noteikumiem.

(4) Darba devējs nodrošina, lai darba aizsardzības speciālistiem un uzticības personām būtu pieejama informācija par:

1. darba vides riska novērtēšanas rezultātiem, ieskaitot to nodarbināto kategoriju sarakstu, kuri pakļauti īpašam riskam;
2. darba devēja noteiktajiem darba aizsardzības pasākumiem un izmantojamajiem aizsardzības līdzekļiem;
3. nelaimes gadījumiem darbā un arodslimību gadījumiem;
4. Valsts darba inspekcijas paskaidrojumiem, atzinumiem un norādījumiem darba aizsardzības jautājumos, kā arī par Valsts darba inspekcijas brīdinājumiem, rīkojumiem un lēmumiem, kas attiecas uz darba aizsardzības sistēmu uzņēmumā.

(5) Nodarbinātajiem un uzticības personām ir tiesības vērsties Valsts darba inspekcijā ar iesniegumiem, ja viņi uzskata, ka darba devēja veiktie darba aizsardzības pasākumi, kā arī piešķirtie un izmantotie līdzekļi nav pietiekami, lai nodrošinātu nodarbināto drošību un veselības aizsardzību darbā. Uzticības personām ir tiesības kopīgi ar Valsts darba inspekcijas amatpersonām piedalīties darba vietu un darba apstākļu pārbaudēs, kā arī izteikt šīm amatpersonām savas piezīmes par darba aizsardzības sistēmu uzņēmumā.

(6) Lai noteiktu darba aizsardzības pasākumus, tiem nepieciešamo līdzekļu apjomu un to izmantošanas kārtību saskaņā ar darba aizsardzības normatīvo aktu prasībām, darba devējs, nodarbinātie vai nodarbināto arodbiedrība var ierosināt noslēgt vienošanos starp darba devēju un nodarbinātajiem.

(1) Darba devēja pienākums ir nodrošināt, lai:

1. nodarbinātie, kuriem darbā var draudēt nopietnas un tiešas briesmas saskaņā ar darba vides riska novērtējumu, nekavējoties tiktu informēti par šīm briesmām, kā arī par veiktajiem vai veicamajiem darba aizsardzības pasākumiem;
2. darba vietas, kur nodarbinātajiem darbā var draudēt nopietnas un tiešas briesmas saskaņā ar darba vides riska novērtējumu, būtu pieejamas tikai kompetentiem nodarbinātajiem, kuri ir saņēmuši instruktāžu darba aizsardzības jomā;
3. gadījumā, kad nopietnas un tiešas briesmas apdraud nodarbināto un citu personu drošību un ar tiešo darba vadītāju vai darba aizsardzības speciālistu nav iespējams sazināties, nodarbinātie atbilstoši savām zināšanām un viņu rīcībā esošajiem tehniskajiem līdzekļiem spētu veikt piemērotus pasākumus, lai izvairītos no šādu briesmu sekām;
4. nopietnu, tiešu un nenovēršamu briesmu gadījumā nodarbinātie spētu pārtraukt darbu, atstāt apdraudēto darba vietu un nokļūt drošībā.

(2) Darba devējs nav tiesīgs prasīt, lai nodarbinātie no jauna atsāk darbu, ja nopietnas un tiešas briesmas turpinās un darba devējs nav veicis nepieciešamos pasākumus to novēršanai.

(1) Darba devēja pienākums ir veikt pasākumus, kas nepieciešami pirmās palīdzības sniegšanai, ugunsdzēšanai un nodarbināto evakuēšanai. Minētos pasākumus pielāgo uzņēmuma darbības raksturam un nodarbināto skaitam un īsteno saskaņā ar darba vides riska novērtējumu, kā arī ņemot vērā citu personu klātbūtni.

(2) Saskaņā ar šā panta pirmās daļas noteikumiem darba devējs:

1. nodrošina sazināšanās iespējas ar ārējiem dienestiem, īpaši ar dienestu, kas sniedz neatliekamo medicīnisko palīdzību un veic ugunsdzēsības un glābšanas darbus;
2. norīko nodarbinātos, kuriem uzticēta pirmās palīdzības, ugunsgrēka dzēšanas un nodarbināto evakuācijas pasākumu veikšana, un nodrošina, lai šie nodarbinātie būtu pietiekamā skaitā, attiecīgi instruēti un apgādāti ar nepieciešamo aprīkojumu.

Darba devēja pienākums ir nodrošināt nelaimes gadījumu darbā izmeklēšanu un veikt to uzskaiti. Nelaimes gadījumu darbā izmeklēšanas un uzskaites kārtību nosaka Ministru kabinets.

(1) Darba devēja pienākums ir nodrošināt, lai ikviens nodarbinātais saņemtu norādījumus un instruktāžas darba aizsardzības jomā, kas tieši attiecas uz viņa darba vietu un darba veikšanu. Šādu instruktāžu veic, uzsākot darbu, mainoties darba raksturam vai darba apstākļiem, ieviešot jaunu vai mainot iepriekšējo darba aprīkojumu un ieviešot jaunu tehnoloģiju. Nodarbināto instruktāžas pielāgo darba vides riska pārmaiņām un periodiski atkārto.

(2) Darba devējs nodrošina uzticības personu papildu apmācību darba aizsardzības jomā viena mēneša laikā pēc to ievēlēšanas.

(3) Uzticības personu papildu apmācība darba aizsardzības jomā veicama darba laikā. Izdevumus, kas saistīti ar papildu apmācību, sedz darba devējs.

Norīkojot nodarbināto darbā, darba devēja pienākums ir ņemt vērā nodarbinātā spēju ievērot viņam saistošos darba aizsardzības noteikumus un pasākumus, veicot uzticētos darba pienākumus.

(1) Darba devēja pienākums ir nodrošināt nodarbinātajiem iespēju veikt darba vides riskam atbilstošu veselības pārbaudi un to periodiski atkārtot.

(2) Obligātā veselības pārbaude veicama nodarbinātajiem, kuri iekļauti Ministru kabineta apstiprinātajā īpašam riskam pakļauto nodarbināto kategoriju sarakstā. Kārtību, kādā veicama obligātā veselības pārbaude un nodrošināma apmācība pirmās palīdzības sniegšanā, nosaka Ministru kabinets.

(1) Ja vairāku darba devēju nodarbinātie nodarbināti vienā darba vietā, darba devējiem, veicot darba aizsardzības pasākumus, ir pienākums sadarboties. Ņemot vērā darba raksturu un darba apstākļus, darba devēju pienākums ir saskaņot veicamos darba aizsardzības pasākumus un informēt citam citu, savus nodarbinātos, un uzticības personas par darba vides risku, kā arī atbilstoši instruēt nodarbinātos.

(2) Darba devējs veic nepieciešamos pasākumus, lai tā uzņēmumā no cita uzņēmuma iesaistīto nodarbināto darba devējs laikus (pirms šādas iesaistīšanas) saņemtu informāciju par darba vides risku, par darba aizsardzības pasākumiem uzņēmumā kopumā un tiem darba aizsardzības pasākumiem, kas tieši attiecas uz katru darba vietu un darba veidu, kā arī par pasākumiem, kas veikti atbilstoši šā likuma 11.panta otrās daļas noteikumiem.

(3) Darba devēja pienākums ir nodrošināt, lai cita darba devēja nodarbinātie, kas tiek iesaistīti darbā darba devēja uzņēmumā, tiktu instruēti darba aizsardzības jomā pirms darba uzsākšanas un visā viņu nodarbināšanas laikā uzņēmumā.

(1) Ikvienam nodarbinātajam atbilstoši viņa spējām un darba devēja sniegtajai instruktāžai darba aizsardzības jomā ir pienākums rūpēties par savu drošību un veselību un to personu drošību un veselību, kuras ietekmē vai var ietekmēt nodarbinātā darbs.

(2) Ikvienam nodarbinātajam ir šādi galvenie pienākumi:

1. lietot darba aprīkojumu, bīstamas vielas, transportu un citus ražošanas līdzekļus saskaņā ar normatīvajos aktos noteikto dokumentāciju (piemēram, ražotāja instrukcijas, ķīmisko vielu datu lapas);
2. lietot kolektīvos aizsardzības līdzekļus, kā arī viņa rīcībā nodotos individuālos aizsardzības līdzekļus saskaņā ar normatīvajos aktos noteikto dokumentāciju (piemēram, ražotāja instrukcijas, ķīmisko vielu datu lapas) un pēc lietošanas attiecīgos aizsardzības līdzekļus novietot tiem paredzētajā vietā;
3. ievērot drošības zīmes, kā arī lietot drošības ierīces, ar ko apgādāts darba aprīkojums un darba vieta, saskaņā ar normatīvajos aktos noteikto dokumentāciju (piemēram, ražotāja instrukcijas, ķīmisko vielu datu lapas) un atturēties no attiecīgo drošības ierīču patvaļīgas iedarbināšanas, mainīšanas vai pārvietošanas;
4. nekavējoties ziņot darba devējam, tiešajam darba vadītājam vai darba aizsardzības speciālistam par darbā notikušu nelaimes gadījumu, kā arī par jebkuriem apstākļiem darbā, kas apdraud vai var apdraudēt drošību un veselību, to skaitā par pamanītajiem trūkumiem uzņēmuma darba aizsardzības sistēmā;
5. piedalīties darba devēja rīkotajās instruktāžās darba aizsardzības jomā;
6. sadarboties ar darba devēju vai darba aizsardzības speciālistu, lai izpildītu prasības, kas ietvertas Valsts darba inspekcijas atzinumos, brīdinājumos, rīkojumos vai lēmumos par darba aizsardzības sistēmu uzņēmumā;
7. sadarboties ar darba devēju vai darba aizsardzības speciālistu drošas darba vides un darba apstākļu nodrošināšanā, lai neradītu draudus nodarbinātā drošībai un veselībai.

(1) Nodarbinātajam ir tiesības atteikties no darba veikšanas, ja:

1. attiecīgā darba veikšana apdraud vai var apdraudēt nodarbinātā vai citu personu drošību un veselību un šāds apdraudējums nav novēršams citādā veidā;
2. lietojamais darba aprīkojums vai darba vieta nav apgādāta ar nepieciešamajām drošības ierīcēm vai nodarbinātā rīcībā nav nodoti nepieciešamie individuālie aizsardzības līdzekļi;
3. attiecīgā darba veikšana saistīta ar tāda darba aprīkojuma lietošanu, kura lietošana neatbilst nodarbinātā profesionālajai sagatavotībai vai darba devēja sniegtajai instruktāžai darba aizsardzībā;
4. veicot attiecīgo darbu, nav iespējams ievērot Valsts darba inspekcijas brīdinājumu, rīkojumu vai lēmumu par darba aizsardzības organizāciju uzņēmumā.

(2) Ja nodarbinātais uzskata, ka viņam ir tiesības atteikties no darba veikšanas, viņš nekavējoties paziņo par to darba devējam, tiešajam darba vadītājam vai darba aizsardzības speciālistam.

(3) Nav pieļaujama jebkādu nelabvēlīgu seku radīšana nodarbinātajiem par šajā pantā un 10.panta pirmās daļas 4.punktā minēto rīcību, izņemot rupju neuzmanību vai gadījumus, kad darbinieki rīkojušies ar ļaunu nolūku.

Ja nodarbinātais ir spiests vienpusēji izbeigt darba vai civildienesta attiecības sakarā ar to, ka darba devējs neveic visus nepieciešamos darba aizsardzības pasākumus un tiek būtiski apdraudēta viņa drošība un veselība darbā, un apdraudējuma faktu apliecina Valsts darba inspekcijas atzinums, darba devēja pienākums ir izmaksāt nodarbinātajam atlīdzību, kas nav mazāka par sešu mēnešu vidējo izpeļņu.

(1) Uzņēmumā vai tā struktūrvienībā, kurā nodarbināti pieci vai vairāk nodarbinātie, viņi vai nodarbināto arodbiedrība, ņemot vērā nodarbināto skaitu, uzņēmuma darbības raksturu un darba vides risku, ievēlē vienu vai vairākas uzticības personas.

(2) Ja uzņēmumā vai tā struktūrvienībā ievēlētas vismaz divas uzticības personas, tās no sava vidus ievēlē galveno uzticības personu. Ja uzņēmumā ievēlētas vismaz 10 uzticības personas, tās izveido uzticības personu komiteju, kas koordinē uzticības personu darbību.

(3) Darba devēja pienākums ir nodrošināt uzticības personas ar nepieciešamajiem līdzekļiem, kā arī piešķirt tām laiku darba laika ietvaros, kas nav īsāks par divām stundām nedēļā, lai uzticības personas varētu īstenot savas tiesības un pienākumus darba aizsardzības jomā. Darba devēja pienākums ir izmaksāt uzticības personām vidējo izpeļņu par šo laiku.

(4) Ja darba devējs pēc savas iniciatīvas izbeidz darba vai civildienesta attiecības ar uzticības personu, tam vispirms jāsaņem Valsts darba inspekcijas piekrišana.

(5) Uzticības personu ievēlēšanas un darbības kārtību nosaka Ministru kabinets.

(1) Darba devēja pienākums ir atbilstoši darba vides riska novērtējumam, kā arī ārstniecības iestādes (ārsta) atzinumiem noteikt papildu atvieglojumus darbā tiem nodarbinātajiem, kuriem saskaņā ar normatīvajiem aktiem noteikta īpaša aizsardzība (piemēram, jauniešiem, grūtniecēm, sievietēm pēcdzemdību periodā, invalīdiem, nodarbināto kategorijām, kas pakļautas īpašam riskam).

(2) Darba devējs var noteikt nodarbinātajiem garantijas un atvieglojumus darba aizsardzības jomā papildus normatīvajos aktos noteiktajām garantijām un atvieglojumiem.

Valsts politika darba aizsardzības jomā pamatojas uz:

1. nodarbinātā drošības un veselības aizsardzības nodrošināšanas prioritāti;
2. valsts, pašvaldību, darba devēju organizāciju un nodarbināto arodbiedrību sadarbību darba aizsardzības jautājumos;
3. darba aizsardzības jautājumu koordinēšanu ar citiem ekonomiskās un sociālās jomas jautājumiem;
4. zinātnisko pētījumu rezultātiem darba aizsardzības jomā;
5. valsts līdzdalību darba aizsardzības pasākumu finansēšanā;
6. darbam drošu tehnoloģisko procesu, darba aprīkojuma, kolektīvo un individuālo aizsardzības līdzekļu projektēšanas, ražošanas un iegādes stimulēšanu;
7. apmācību darba aizsardzības jomā visās izglītības iestādēs;
8. neatkarīgu valsts uzraudzību un kontroli darba aizsardzības jomā;
9. nodarbināto sociālo aizsardzību sakarā ar nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām;
10. Eiropas Savienības un Starptautiskās darba organizācijas prasībām;
11. starptautisku sadarbību darba aizsardzības jomā.

(1) Valsts pārvaldi darba aizsardzības jomā īsteno Ministru kabinets un tā uzdevumā – Labklājības ministrija.

(2) Labklājības ministrija:

1. izstrādā darba aizsardzības valsts politiku un koordinē tās īstenošanu;
2. koordinē valsts pārvaldes institūciju darbību darba aizsardzības jautājumos;
3. pārrauga Valsts darba inspekcijas darbību;
4. izstrādā un saskaņo Nacionālajā trīspusējās sadarbības padomē nacionālās programmas darba aizsardzības jomā;
5. izstrādā un saskaņo Nacionālajā trīspusējās sadarbības padomē darba aizsardzību regulējošos normatīvos aktus;
6. koordinē darba aizsardzības jautājumu iekļaušanu starptautiskajos līgumos;
7. nosaka valsts statistiskās uzskaites un statistisko pārskatu sistēmu darba aizsardzības jomā pēc saskaņošanas ar Centrālo statistikas pārvaldi.

(3) Citas valsts pārvaldes institūcijas atbilstoši savai kompetencei izstrādā normatīvo aktu projektus.

(4) No valsts budžeta finansējamās iestādes katru gadu paredz līdzekļus darba aizsardzības pasākumu finansēšanai.

Ministru kabinets izdod noteikumus par šādām darba aiz sardzības prasībām:

1. darba vietās;
2. lietojot darba aprīkojumu;
3. lietojot individuālos aizsardzības līdzekļus;
4. strādājot ar displeju;
5. pārvietojot smagumus;
6. darbā būvniecībā;
7. par drošības zīmju lietošanu;
8. derīgo izrakteņu ieguvē, tos izurbjot;
9. virszemes un apakšzemes derīgo izrakteņu ieguvē;
10. darbā uz zvejas kuģiem;
11. saskaroties ar ķīmiskām vielām;
12. saskaroties ar bioloģiskām vielām;
13. attiecībā uz troksni darbā;
14. darbā ar azbestu;
15. attiecībā uz kaitīgo vielu aroda ekspozīcijas robežvērtību noteikšanu, lai aizsargātu no riska, darbā saskaroties ar ķīmiskas, fiziskas vai bioloģiskas dabas kaitīgajām vielām;
16. attiecībā uz medicīniskās aprūpes uzlabošanu uz kuģiem;
17. saskaroties ar kancerogēnām vielām;
18. attiecībā uz citām jomām, ko regulē Eiropas Savienības likumdošana darba aizsardzībā.

Valsts uzraudzību un kontroli darba aizsardzības jomā veic Valsts darba inspekcija un citas normatīvajos aktos pilnvarotas institūcijas atbilstoši savai kompetencei.

Par darba aizsardzības normatīvo aktu pārkāpumiem darba devējs un citas vainīgās personas tiek sauktas pie likumā noteiktās atbildības.

1. Ar šā likuma stāšanos spēkā atzīstams par spēku zaudējušu likums "Par darba aizsardzību" (Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1993, 20.nr.; Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 1995, 8.nr.).

2. Ministru kabinets līdz 2002.gada 1.martam apstiprina šādas programmas:

1) darba aizsardzības speciālistu un uzticības personu sagatavošanas programmas, to skaitā augstskolās;

2) apmācības programmas Latvijas izglītības sistēmā darba aizsardzības jomā;

3) šā likuma izpildes nodrošināšanas programmu valsts un pašvaldību uzņēmumos, tai skaitā preventīvo pasākumu programmu darba aizsardzības jomā.

3. No valsts budžeta finansētajās iestādēs likuma normas īsteno likumā par valsts budžetu kārtējam gadam noteikto līdzekļu ietvaros.

Likums stājas spēkā ar 2002.gada 1.janvāri.