Likumprojekts

1.pants. Šis likums regulē atbildību par kaitējumu, kas nodarīts personas veselībai, dzīvībai vai mantai preces vai pakalpojuma trūkumu dēļ, kā arī nosaka zaudējumu atlīdzības pienākumu.

2.pants. Šajā likumā noteiktais neietekmē cietušās personas tiesības prasīt zaudējumu atlīdzību saskaņā ar citiem likumiem.

3.pants. (1) Šis likums attiecas uz jebkuru kustamu ķermenisku lietu, arī tad, ja tā ir kādas citas kustamas vai nekustamas lietas daļa, kā arī uz elektroenerģiju un gāzi (turpmāk – prece).

(2) Šis likums attiecas tikai uz tiem pakalpojumiem, kurus sniedzot pakalpojuma sniedzējs izgatavo jaunu lietu, uzlabo vai pārveido esošu lietu vai tās īpašības.

4.pants. Šis likums neattiecas uz zaudējumu atlīdzību par kaitējumu personas veselībai, dzīvībai vai mantai, kas radies kodolnegadījuma dēļ.

5.pants. (1) Ja preces vai pakalpojuma trūkuma dēļ tiek nodarīts kaitējums personas veselībai, dzīvībai vai mantai, preces ražotāja vai pakalpojuma sniedzēja pienākums ir atlīdzināt cietušajai personai radušos zaudējumus.

(2) Pienākums atlīdzināt zaudējumus ir arī tādā gadījumā, ja līgumā nekas par atbildību nav minēts vai ja persona preci iegādājusies no izplatītāja.

(3) Ražotāja vai pakalpojuma sniedzēja atbildību par kaitējumu personas veselībai, dzīvībai vai mantai preces vai pakalpojuma trūkuma dēļ nedrīkst iepriekš samazināt vai izslēgt. Šim noteikumam pretējas vienošanās nav spēkā.

6.pants. (1) Ražotājs ir fiziskā vai juridiskā persona, kas izgatavo preci vai tās sastāvdaļu vai norāda sevi kā ražotāju, norādot (marķējot) uz preces vai tās iesaiņojuma, preces tehniskajā dokumentācijā vai tehniskajā pasē savu nosaukumu (firmu) vai vārdu, uzvārdu, preču zīmi vai citu atšķirības zīmi.

(2) Persona, kas savas uzņēmējdarbības ietvaros ieved preci, lai laistu to apgrozībā Latvijā (turpmāk – importētājs), atbildības ziņā ir pielīdzināma ražotājam un ir tikpat atbildīga kā ražotājs.

(3) Ja preces ražotāju vai, ja preces ir importētas, importētāju nav iespējams identificēt, par radītajiem zaudējumiem ir atbildīgs preces izplatītājs vai jebkura cita persona, kas pārdevusi, piegādājusi vai citādi izplatījusi preci, izņemot gadījumu, ja šī persona mēneša laikā ir informējusi cietušo personu par preces ražotāju, importētāju vai personu, kas piegādājusi preci.

7.pants. (1) Uzskatāms, ka precei ir trūkums, ja prece negarantē drošumu, kādu personai ir tiesības saņemt, ņemot vērā visus apstākļus, arī:

1) preces raksturojumu – uzbūvi un iesaiņojumu;

2) uzstādīšanas vai izmantošanas instrukcijas (pamācības);

3) preces lietošanu normālos vai paredzamos lietošanas apstākļos;

4) laiku, kad prece laista apgrozībā.

(2) Uzskatāms, ka pakalpojumam ir trūkums, ja pakalpojums negarantē drošumu, kādu personai ir tiesības saņemt, ņemot vērā visus apstākļus, arī:

1) pakalpojuma sniegšanas veidu, uzbūvi un sastāvu;

2) informāciju, kas sniegta par pakalpojumu;

3) laiku, kad pakalpojums sniegts.

(3) Nevar uzskatīt, ka precei vai pakalpojumam ir trūkums vienīgi tādēļ, ka apgrozībā ir laista labāka prece vai sniegts labāks pakalpojums.

8.pants. (1) Ražotājs vai pakalpojuma sniedzējs ir atbildīgs arī par zaudējumu, kas radies vienlaikus preces vai sniegtā pakalpojuma trūkuma dēļ un kādas trešās personas darbības dēļ.

(2) Šā panta pirmajā daļā minētajā gadījumā ražotājam vai pakalpojuma sniedzējam ir tiesības celt regresa prasību pret šo trešo personu tiktāl, ciktāl tās rīcība ir veicinājusi vai palielinājusi zaudējumu.

9.pants. Ja par vienu un to pašu zaudējumu ir atbildīgas divas vai vairākas personas, šīs personas atbild solidāri.

10.pants. Ja nodarīts kaitējums personas veselībai vai dzīvībai, zaudējumu atlīdzību nosaka saskaņā ar Civillikumu.

11.pants. Ja nodarīts kaitējums personas mantai, cietusī persona ir tiesīga prasīt zaudējumu atlīdzību, ja ievēroti visi šie nosacījumi:

1) bojāta vai iznīcināta cita prece vai lieta, nevis prece vai lieta ar trūkumiem;

2) bojātā vai iznīcinātā prece vai lieta ir tāda, kas parasti ir paredzēta personiskai lietošanai vai patēriņam, un cietusī persona to izmantojusi šādā nolūkā;

3) kaitējuma nodarīšanas brīdī zaudējumu apmērs ir pārsniedzis 500 eiro ekvivalentu latos.

12.pants. Ražotāju vai pakalpojuma sniedzēju no atbildības var atbrīvot pilnībā vai daļēji, ja, ņemot vērā visus apstākļus, tiek konstatēts, ka zaudējuma cēlonis ir gan preces vai pakalpojuma trūkums, gan cietušās personas vai kādas citas personas vaina, par kuru cietusī persona ir atbildīga.

13.pants. (1) Ražotājs nav atbildīgs, ja viņš pierāda, ka:

1) preci nav laidis apgrozībā;

2) trūkuma, kas radījis zaudējumu, nav bijis, kad prece laista apgrozībā, bet tas radies vēlāk;

3) prece nebija paredzēta piedāvāšanai, pārdošanai vai citādai komerciālai izplatīšanai;

4) zinātnes un tehnikas attīstības līmenis tajā laikā, kad preci laida apgrozībā, nebija tik augsts, lai atklātu trūkumu vai nepilnību;

5) preces trūkums radies tādēļ, ka ražotājs pakļāvies valsts (pašvaldību) iestāžu saistošajām prasībām.

(2) Pakalpojumu sniedzējs nav atbildīgs, ja viņš pierāda, ka:

1) trūkuma, kas radījis zaudējumu, nav bijis, kad pakalpojums sniegts, bet tas radies vēlāk;

2) zinātnes un tehnikas attīstības līmenis tajā laikā, kad pakalpojums tika sniegts, nebija tik augsts, lai atklātu trūkumu;

3) pakalpojuma trūkums radies tādēļ, ka pakalpojuma sniedzējs pakļāvies valsts (pašvaldību) iestāžu saistošajām prasībām.

(3) Sastāvdaļas ražotājs nav atbildīgs, ja viņš pierāda, ka preces vai pakalpojuma trūkums saistīts ar tās preces vai lietas uzbūvi, kurā sastāvdaļa ievietota (iestrādāta), vai ar preces ražotāja vai pakalpojuma sniedzēja sniegto instrukciju (pamācību).

14.pants. (1) Zaudējumu atlīdzības prasība ceļama triju gadu laikā no dienas, kad cietusī persona ir uzzinājusi vai tai vajadzēja uzzināt par preces vai pakalpojuma trūkumu, zaudējumiem un zaudējumu atlīdzinātāju.

(2) Zaudējumu atlīdzības prasību nevar celt, ja no dienas, kad ražotājs laidis apgrozībā preci vai pakalpojuma sniedzējs sniedzis pakalpojumu, kura dēļ cietušajai personai radīts zaudējums, pagājuši desmit gadi.

(3) Noilguma tecējumam un pārtraukumam piemērojami Civillikuma noteikumi.

Šā likuma 11.panta 3.punkts stājas spēkā 2003.gada 1.janvārī.