Likumprojekts

I nodaļa

Vispārīgie noteikumi

1.pants. Nacionālā drošība

(1) Nacionālā drošība ir valsts un sabiedrības vienotu, mērķtiecīgu pasākumu rezultātā sasniegts stāvoklis, kas garantē valsts neatkarību, tās konstitucionālo iekārtu un teritoriālo integritāti, sabiedrības brīvas attīstības perspektīvu, labklājību un stabilitāti.

(2) Nacionālās drošības nostiprināšana ir valsts pamatpienākums.

2. pants. Likuma mērķis

Likums nosaka Latvijas valsts nacionālās drošības sistēmu veidojošo institūciju vienotus tiesiskos un organizatoriskos pamatus, to darbības saskaņošanas, nodrošināšanas un kontroles principus un kārtību.

3.pants. Nacionālās drošības sistēma un tās mērķi

(1) Nacionālās drošības sistēmu veido valsts varas un pārvaldes institūcijas un Latvijas pilsoņi, kam likums deleģē pienākumus un tiesības nacionālās drošības jomā noteiktas kompetences ietvaros.

(2) Nacionālās drošības sistēmas mērķi ir šādi:

1) valsts iekšējo un ārējo apdraudējumu savlaicīga prognozēšana un novēršana, valsts aizsardzība, sabiedrības drošība un tās ilglaicīgas attīstības perspektīvas nodrošināšana;

2) valsts varas un pārvaldes institūciju vienotas, sistēmiskas nacionālās drošības politikas izstrāde un tās noteikto tiesisko, ekonomisko, sociālo, militāro, drošības un citu pasākumu saskaņota un mērķtiecīga izpilde visos valsts pārvaldes līmeņos;

3) efektīvas vadības nodrošināšana valsts apdraudējuma situāciju pārvarēšanai.

II nodaļa

Nacionālās drošības sistēmas subjektu institucionālā kompetence

4.pants. Nacionālās drošības sistēmas tiesiskais pamats un institucionālā kārtība

(1) Nacionālās drošības sistēmu veidojošo valsts varas un pārvaldes institūciju darbības tiesiskais pamats ir Satversme, šis likums, citi likumi un likumpamatotie akti, Latvijai saistoši starptautiskie līgumi.

(2) Nacionālās drošības sistēmu veidojošo valsts varas un pārvaldes institūciju kompetences sadalījuma pamatā ir Satversmē noteiktā Latvijas valsts iekārta, parlamentārās demokrātijas, valsts varas dalīšanas princips un principi, saskaņā ar kuriem tiek veikta civilā kontrole pār bruņotajiem spēkiem un drošības iestādēm, kā arī lietderīgums.

5.pants. Latvijas pilsoņi

(1) Latvijas pilsoņi, piedaloties Saeimas un pašvaldību vēlēšanās, deleģē deputātiem tiesības izlemt jautājumu par to, kādi pasākumi nepieciešami nacionālās drošības jomā, un realizēt šos pasākumus, kā arī veikt civilo kontroli pār šo pasākumu izpildes gaitu.

(2) Tikai Latvijas pilsoņi var:

1) piedalīties nacionālās drošības un valsts aizsardzības plānu izstrādāšanā;

2) pildīt militāro dienestu;

3) ieņemt amatus valsts drošības iestādēs.

6.pants. Saeima

Saeima ir vadošā valsts varas institūcija nacionālās drošības jautājumu izlemšanā. Tās kompetencē ir:

1) likumu pieņemšana un Latvijai saistošu starptautisko līgumu apstiprināšana nacionālās drošības jomā;

2) Nacionālās drošības un Valsts aizsardzības koncepciju apstiprināšana;

3) civilā kontrole pār Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, iekšlietu un valsts drošības institūcijām, kā arī:

a) Nacionālo bruņoto spēku, iekšlietu un valsts drošības institūciju struktūras un to apjomu noteikšana;

b) valsts aizsardzības un drošības vajadzībām nepieciešamo budžeta līdzekļu noteikšana un kontrole pār šo līdzekļu izlietojumu;

4) lemšana par Nacionālo bruņoto spēku izmantošanu ārpus valsts teritorijas;

5) Nacionālo bruņoto spēku un Zemessardzes komandieru, Satversmes aizsardzības biroja direktora apstiprināšana amatā;

6) karastāvokļa izsludināšana;

7) izsludinātās ārkārtējās situācijas vai izņēmuma stāvokļa pamatotības izvērtēšana.

7.pants. Valsts prezidents

Valsts prezidenta kompetencē ir:

1) jebkura ar valsts aizsardzību un drošības iestādēm saistīta jautājuma ierosināšana izskatīšanai Saeimā;

2) Nacionālo bruņoto spēku vadoņa pienākumu veikšana un Nacionālo bruņoto spēku virspavēlnieka apstiprināšana;

3) Valsts prezidenta militārās padomes izveidošana;

4) Satversmes aizsardzības biroja pārraudzība un brīva piekļūšana tā rīcībā esošajai informācijai;

5) Nacionālās drošības padomes ārkārtas sēžu sasaukšana.

8.pants. Ministru prezidents

Ministru prezidenta kompetencē ir:

1) Nacionālās drošības padomes vadīšana;

2) valsts apdraudējuma situāciju pārvarēšanas pasākumu vadīšana tieši vai ar padoto atbildīgo institūciju starpniecību;

3) ikgadējā ziņojuma sniegšana Saeimai par nacionālās drošības stāvokli.

9.pants. Ministru kabinets

Ministru kabineta kompetencē ir:

1) Nacionālo bruņoto spēku, iekšlietu un valsts drošības, citu valsts pārvaldes un civilo iestāžu finansiālā nodrošināšana, lai izpildītu ar nacionālo drošību un valsts aizsardzību saistītās koncepcijas un plānus;

2) Nacionālo bruņoto spēku veidu komandieru un citu likumā noteikto aizsardzības, iekšlietu un drošības institūciju augstāko amatpersonu iecelšana amatos;

3) nacionālajai drošībai nozīmīgu valsts objektu kopuma noteikšana un drošības pasākumu realizēšana;

4) ārkārtējas situācijas un izņēmuma stāvokļa izsludināšana .

10.pants. Aizsardzības ministrija

Aizsardzības ministrijas kompetencē ir:

1) valsts aizsardzības politikas izstrāde un īstenošana;

2) Nacionālo bruņoto spēku un citu tās pakļautībā vai pārraudzībā esošo institūciju civilā kontrole un vadība;

3) valsts aizsardzības pasākumu un tiem nepieciešamo līdzekļu nodrošināšana;

4) valsts aizsardzībā iesaistītā personāla pārvaldes un militārās izglītības nodrošināšana;

5) Nacionālo bruņoto spēku un Zemessardzes komandieru ieteikšana apstiprināšanai Saeimā.

11.pants. Nacionālo bruņoto spēku komandieris

Nacionālo bruņoto spēku komandiera kompetencē ir:

1) visu Nacionālo bruņoto spēku veidu, to vienību, padoto dienestu vadība un tiem nepieciešamās kaujas gatavības uzturēšana;

2) Valsts aizsardzības plānu un citu bruņoto spēku darbībai un attīstībai nepieciešamo plānu sagatavošana un izpilde;

3) Latvijas valsts jūras un gaisa robežas kontrole;

12.pants. Nacionālo bruņoto spēku virspavēlnieks

Ja valstij pieteikts karš vai izdarīts militārs iebrukums tās teritorijā tiek apstiprināts Nacionālo bruņoto spēku virspavēlnieks, kura kompetencē ir:

1) Nacionālo bruņoto spēku, drošības un iekšlietu institūciju virsvadība;

2) Nacionālo bruņoto spēku rezervju un tautsaimniecības mobilizācija valsts aizsardzības vajadzībām;

3) personu tiesības un brīvību ierobežojošu rīkojumu izdošana.

13.pants. Iekšlietu ministrija

Iekšlietu ministrijas un tās pakļautībā un pārraudzībā esošo institūciju kompetencē ir:

1) valsts iekšlietu politikas izstrāde un īstenošana;

2) sabiedriskās kārtības un drošības sargāšana;

3) personu tiesību un likumīgo interešu aizsardzība;

4) fizisko personu reģistrācijas, migrācijas regulēšanas, personu likumīgas uzturēšanās valstī nodrošināšana;

5) ugunsdrošības, ugunsdzēsības, glābšanas un civilās aizsardzības pasākumu īstenošana;

6) Latvijas valsts sauszemes robežas kontrole;

7) valsts un pašvaldību institūciju un sabiedrisko organizāciju darbības koordinēšana sabiedriskās kārtības uzturēšanas jautājumos;

8) valsts un sabiedrības drošības, tautsaimniecības apdraudējumu prognozēšana un novēršana.

14.pants. Ārlietu ministrija

Ārlietu ministrijas kompetencē ir:

1) Latvijas valsts ārējās drošības politikas īstenošana;

2) Latvijai saistošu starptautisko līgumu slēgšana nacionālās drošības jautājumos;

3) ārvalstu ārējās un iekšējās politikas analīze un ar Latvijas valsts nacionālo drošību saistītās iegūtās informācijas sniegšana Ministru kabinetam, Saeimai, Valsts prezidentam un Satversmes aizsardzības birojam .

15 .pants. Pašvaldības

Pašvaldību kompetencē ir:

1) sabiedriskās kārtības nodrošināšana pašvaldības administratīvajā teritorijā;

2) valsts pārvaldes funkcijas, kuru izpilde likumā noteiktajā kārtībā nodota attiecīgajām pašvaldībām;

3) ārkārtējo situāciju pārvarēšanas plānos noteikto pasākumu izpilde.

16.pants. Citas ministrijas un valsts iestādes

Citas ministrijas un valsts iestādes nacionālās drošības jomā pilda likumā un Ministru kabineta noteiktajā apjomā tām uzliktos pienākumus, lai garantētu ar valsts drošību un aizsardzību saistīto koncepciju un plānu, kā arī operatīvo drošības pasākumu un valsts apdraudējuma situācijām noteikto pasākumu izpildi.

17. pants. Sabiedriskas organizācijas

(1) Nacionālās drošības pasākumos likumā un likumpamatotajos aktos noteiktā kārtībā un apjomā var iesaistīt brīvprātīgo sabiedriskās organizācijas vai to apvienības.

(2) Aizliegts izveidot, apmācīt un apbruņot militāras brīvprātīgo sabiedriskās organizācijas vai to apvienības, ja tās netiek iekļautas Nacionālo bruņoto spēku sastāvā.

III.nodaļa

Nacionālās drošības padome

18.pants. Nacionālās drošības padomes sastāvs

(1) Nacionālās drošības padomes locekļi ir:

1) Ministru prezidents - Nacionālās drošības padomes vadītājs;

2) Valsts prezidents;

3) Saeimas priekšsēdētājs;

4) aizsardzības ministrs;

5) iekšlietu ministrs;

6) ārlietu ministrs;

7) finansu ministrs;

8) Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs;

9) Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētājs;

10) viens Saeimas deputāts no katras valdības koalīcijā ietilpstošās partijas.

(2) Nacionālās drošības padomes un tās sekretariāta darbību nodrošina Valsts kanceleja.

19.pants. Nacionālās drošības padomes uzdevums un kompetence

(1) Nacionālās drošības padome:

1) saskaņo augstāko valsts varas institūciju un amatpersonu - Saeimas, Ministru kabineta un Valsts prezidenta vienotu valsts politiku nacionālās drošības jomā un izskata tās pilnveidošanas gaitu un problēmas;

2) akceptē likumā noteiktos ar valsts drošību un aizsardzību saistītos plānus;

3) izrauga Satversmes biroja direktora amata kandidatūru un virza to apstiprināšanai Saeimā, kā arī apstiprina Satversmes aizsardzības biroja kolēģijas locekļus.

20.pants. Nacionālās drošības padomes lēmums

(1) Nacionālās drošības padomes lēmums ir rekomendējošs.

(2) Valsts prezidentam ir tiesības pieprasīt, lai Nacionālās drošības padome no jauna izskata pieņemto lēmumu.

IV.nodaļa Valsts drošības iestādes

21.pants. Valsts drošības iestāžu struktūra

Valsts drošības iestādes ir:

1) Satversmes aizsardzības birojs;

2) Nacionālo bruņoto spēku Militārās pretizlūkošanas dienests;

3) Iekšlietu ministrijas Drošības policija.

22.pants. Valsts drošības iestāžu kompetence

Valsts drošības iestāžu kompetencē ir:

1) politiskās, ekonomiskās, sociālās, militārās, zinātniskās, tehniskās un citas ar valsts drošību saistītās informācijas vākšana, uzkrāšana, analīze un izmantošana likumā noteiktajā kārtībā;

2) valsts noslēpumu un citu valstij vitāli svarīgu interešu aizsardzība;

3) valsts un sabiedrības drošības, tautsaimniecības apdraudējumu prognozēšana, rekomendāciju un likumā noteikto dokumentu izstrādāšana valsts drošības jautājumos;

4) izziņas veikšana tām noteiktās kompetences ietvaros;

5) sadarbība ar citu valstu attiecīgajiem drošības dienestiem starptautiskās drošības sekmēšanā.

23.pants. Satversmes aizsardzības birojs

Satversmes aizsardzības birojs:

1) organizē un koordinē valsts drošības iestāžu izlūkošanas, pretizlūkošanas un operatīvo darbību;

2) saņem, apkopo, uzkrāj, uzglabā, analizē un noteiktā kārtībā izmanto ar nacionālo drošību saistīto infromāciju;

3) likumā noteiktajā kārtībā un apjomā savlaicīgi nodrošina valsts varas un pārvaldes institūcijas, to atbildīgās amatpersonas ar, pilnīgu un objektīvu informāciju nacionālās drošības jomā;

4) sagatavo Valsts apdraudējuma analīzi;

5) veic valsts drošības iestāžu nolikumu kontrasignāciju.

V.nodaļa

Valsts apdraudējuma pārvarēšana

24.pants. Valsts apdraudējums un krīze

(1) Ja ārēju vai iekšēju draudu rezultātā ir apdraudēta nacionālā drošība, valsts un sabiedrības labklājība un stabilitāte, ir uzskatāms, ka iestājies Valsts apdraudējuma stāvoklis. Ņemot vērā apdraudējuma veidu, tā intensitāti un raksturu, apdraudētās teritorijas lielumu, valstī vai tās daļā likumā noteiktajā kārtībā var izsludināt ārkārtējo situāciju, izņēmuma stāvokli vai karastāvokli.

(2) Ārkārtējo situāciju izsludina dabas katastrofu, lielu tehnogēno avāriju vai katastrofu, epidēmiju un epizootiju gadījumā, ja apdraudēta sabiedrības, vides un saimnieciskās darbības drošība.

(3) Izņēmuma stāvokli izsludina terorisma, liela mēroga kriminogēnās krīzes, nekontrolējamas imigrantu ieplūšanas, valsts iekārtu apdraudošu iekšēju nemieru vai izteiktu ārējo draudu gadījumā.

(4) Karastāvokli izsludina, ja valstij pieteikts karš vai izdarīts militārs iebrukums tās teritorijā.

(5) Krīze iestājas situācijā, ja apdraudējuma pārvarēšana nav iespējama ar pašvaldību vai ministriju rīcībā esošajiem līdzekļiem un nepieciešama plašāku valsts resursu izmantošana un Krīzes kontroles centra virsvadība, lai novērstu par kritisko stāvokli.

25.pants. Ministru kabineta atbildība un Ministriju pienākumi

(1) Gatavība pārvarēt Valsts apdraudējuma stāvokli un novērst tā sekas ir Ministru kabineta kompetencē.

(2) Ministrijas izstrādā to atbildībā esošo tautsaimniecības nozaru apdraudējuma situāciju prognozēšanas, novēršanas un likvidēšanas pasākumus, kas noteikti valsts drošības un aizsardzības plānos. Tos apstiprina un to izpildi nodrošina Ministru kabinets.

(3) Apdraudējuma situācijas novēršanas pasākumus vada par nozari atbildīgā ministrija.

(4) Krīzes situācijā valsts apdraudējuma pārvarēšanas virsvadību veic Krīzes kontroles centrs, kas pakļauts Ministru prezidentam. Krīzes kontroles centrs darbojas saskaņā ar likumu un Ministru kabineta piešķirtajām pilnvarām.

(5) Ministru kabinets var izveidot valsts operatīvo komisiju apdraudējuma stāvokļa izraisīto seku sekmīgai likvidēšanai.

(6) Valsts apdraudējuma gadījumos Ministru kabinets var pieņemt lēmumu iesaistīt Nacionālos bruņotos spēkus sabiedriskās kārtības uzturēšanā un radušos seku likvidēšanā.

26.pants. Ārkārtējie noteikumi un pilnvaras

(1) Kara vai tā pieteikšanas gadījumā par valsts aizsardzību un nacionālo drošību atbildīgajām amatpersonām nav tiesību atteikties aizsargāt valsti un sabiedrību.

(2) Valstij pieteikta kara vai citas valsts militāra iebrukuma gadījumā, līdz brīdim, kad Saeima, Ministru prezidents vai aizsardzības ministrs likumā noteiktajā kārtībā sāk pildīt tiem uzliktos valsts aizsardzības uzdevumus, Valsts prezidents nekavējoties:

1) sāk pildīt Nacionālo bruņoto spēku vadoņa pienākumus un ieceļ amatā Nacionālo bruņoto spēku virspavēlnieku;

2) rīkojas saskaņā ar Valsts aizsardzības plāna noteikumiem, izdod pavēles un rīkojumus Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, valsts, pašvaldību un civilajām institūcijām un valsts iedzīvotājiem;

3) saskaņā ar Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem pieprasa starptautiskās sabiedrības atbalstu kara novēršanai vai pārtraukšanai;

4) nekavējoties sasauc Saeimu karastāvokļa izsludināšanai. Ja Saeima nav lemtspējīga, tad karastāvokli izsludina Valsts prezidents.

(3) Karastāvokļa vai izņēmuma stāvokļa laikā, ja Valsts prezidents, Saeima un Ministru kabinets nav lemtspējīgi vai ārkārtēju apstākļu dēļ nevar pildīt valsts drošības un aizsardzības plānos noteiktās vadības un lēmumu pieņemšanas funkcijas:

1) Saeimas priekšsēdētājs rīkojas valsts prezidenta vietā;

2) ja arī Saeimas priekšsēdētājs nevar pildīt tā pienākumus Ministru prezidents uzņemas arī Valsts prezidenta pienākumus;

3) ja neviena valsts augstākā amatpersona nevar pildīt tās pienākumus, tad ārkārtējās pilnvaras pārstāvēt Latvijas valsts likumīgo varu pārņem Latvijas pilnvarotais vēstnieks Apvienoto Nācoju Organizācijās.

(4) Ja Latvijas valsts likumīgās varas un pārvaldes institūcijas likvidētas nedemokrātiskā veidā vai citas valsts militāras agresijas rezultātā:

1) Nacionālie bruņotie spēki, kā arī citas valsts varas un pārvaldes institūcijas rīkojas saskaņā ar sevišķu, situācijai atbilstošu Nacionālās drošības plānā noteiktu kārtību;

2) pilsoņi un sabiedrība pret nelikumīgajām pārvaldes iestādēm vērš nevardarbīgās pretošanās pasākumus;

3) nelikumīgo pārvaldes iestāžu rīkojumi atzīstami par nelikumīgiem;

4) ārpus valsts atrodošās varas institūcijas un amatpersonas veic pasākumus valsts neatkarības atjaunošanai ar starptautisku organizāciju palīdzību.

VI nodaļa

Valsts apdraudējumu novēršanas koncepciju un plānu izstrādāšana, apstiprināšana un kontrole

27.pants. Valsts apdraudējuma analīze

Valsts apdraudējuma analīze ir visaptverošs izvērtējums, kura rezultātā tiek noteikti esošie un potenciālie specifiskie nacionālās drošības apdraudējumi vai riska faktori.

Valsts apdraudējuma analīzi:

1) sagatavo Satversmes aizsardzības birojs;

2) apstiprina Nacionālās drošības padome reizi gadā līdz 1.aprīlim (pusgadu pirms valsts budžeta projekta iesniegšanas termiņa).

28.pants. Nacionālās drošības koncepcija

Nacionālās drošības koncepcija ir uz valsts apdraudējuma analīzes pamata sagatavots dokuments, kurā noteikti nacionālās drošības apdraudējumu novēršanas stratēģiskie pamatprincipi, prioritātes un pasākumi.

Nacionālās drošības koncepciju:

1) sagatavo Ministru kabinets;

2) akceptē Nacionālās drošības padome;

3) apstiprina Saeima reizi katrā sasaukumā līdz sava pirmā darbības gada 1.oktobrim.

29.pants. Valsts aizsardzības koncepcija

Valsts aizsardzības koncepcija ir dokuments, kurā noteikti valsts militārās aizsardzības stratēģiskie pamatprincipi, prioritātes un pasākumi miera, krīzes, bruņota konflikta vai kara laikā.

Valsts aizsardzības koncepciju:

1) sagatavo Aizsardzības ministrija;

2) kontrasignē Valsts prezidents;

3) akceptē Ministru kabinets. No jauna sastādīts Ministru kabinets Valsts aizsardzības koncepciju pārskata sava darba perioda septītajā mēnesī;

4) apstiprina Saeima reizi katrā sasaukumā līdz sava otrā darbības gada 1.oktobrim.

30.pants. Nacionālās drošības plāns

Nacionālās drošības plāns balstās uz Nacionālās drošības koncepcijā noteikto stratēģiju un principiem. Tajā ietverti konkrēti valsts drošības apdraudējumu neitralizācijas un novēršanas pasākumi un līdzekļi.

Nacionālās drošības plānu:

1) izstrādā Ministru kabinets;

2) akceptē Nacionālās drošības padome;

3) apstiprina Saeima reizi gadā līdz 1.aprīlim (pusgadu pirms valsts budžeta projekta iesniegšanas termiņa).

31.pants. Valsts aizsardzības plāns

Valsts aizsardzības plānu izstrādā, vadoties pēc Valsts apdraudējumu analīzē un Valsts aizsardzības koncepcijā noteiktās stratēģijas un principiem. Tajā nosaka konkrētus valsts aizsardzības pasākumus, prioritātes un nepieciešamos resursus, kā arī Nacionālo bruņoto spēku, valsts varas un pārvaldes institūciju un amatpersonu, pašvaldību, pilsoņu un sabiedrības rīcību valsts aizsardzībā.

Valsts aizsardzības plānu:

1) izstrādā Nacionālo bruņoto spēku štābs sadarbībā ar Aizsardzības ministriju;

2) kontrasignē Valsts prezidents;

3) izskata Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisija;

4) apstiprina Ministru kabinets.

32.pants. Nacionālo bruņoto spēku attīstības plāns

Nacionālo bruņoto spēku attīstības plānu izstrādā saskaņā ar Valsts aizsardzības koncepcijā noteiktajām stratēģiskajām prioritātēm un pasākumiem. Tajā nosaka Nacionālo bruņoto spēku strukturālā, personāla, bruņojuma un materiāltehniskā nodrošinājuma perspektīvo attīstību un plāna izpildei prognozējamos valsts budžeta līdzekļus.

Nacionālo bruņoto spēku attīstības plānu:

1) izstrādā Nacionālo bruņoto spēku štābs sadarbībā ar Aizsardzības ministriju;

2) kontrasignē Valsts prezidents;

3) apstiprina Saeima reizi gadā līdz 1.aprīlim (pusgadu pirms valsts budžeta projekta iesniegšanas termiņa).

33.pants. Valsts aizsardzības operatīvais plāns

(1) Valsts aizsardzības operatīvais plāns ietver operatīvās situācijas izvērtējumu, Nacionālo bruņoto spēku operatīvo kaujas gatavību un darbības plānu, kas sagatavots atbilstoši NATO standartiem. Tajā nosaka operatīvās situācijas vadību, uzdevumus, pienākumus, to izpildes kārtību, sagaidāmo atbalstu, iespējamos sakarus un materiāltehnisko nodrošinājumu.

(2)Valsts aizsardzības operatīvais plāns ir slepens.

(3)Valsts aizsardzības operatīvo plānu:

1) izstrādā Nacionālo bruņoto spēku štābs;

2) apstiprina Ministru kabinets:

3) izpilda:

a) Nacionālo bruņoto spēku komandieris miera laikā;

b) Nacionālo bruņoto spēku virspavēlnieks bruņota konflikta vai karalaikā.

34.pants. Bruņoto spēku mobilizācijas plāns

Bruņoto spēku mobilizācijas plānu sagatavo bruņota konflikta vai karalaikam. Tas ietver Nacionālo bruņoto spēku rezervju izvēršanu daļējai vai pilnai kaujas gatavībai. Tajā nosaka mobilizācijas vadību, pienākumus, kārtību, atbildību un materiāltehnisko nodrošinājumu.

Bruņoto spēku mobilizācijas plānu:

1) izstrādā Nacionālo bruņoto spēku štābs sadarbībā ar Aizsardzības ministriju;

2) kontrasignē Valsts prezidents;

3) izvērtē Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisija;

4) apstiprina Ministru kabinets.

35.pants. Tautsaimniecības mobilizācijas plāns

Tautsaimniecības mobilizācijas plāns ietver valsts materiālo rezervju, tautsaimniecības nozaru, valsts un civilo objektu sagatavošanu, saglabāšanu un izmantošanu miera, izņēmuma stāvokļa, bruņota konflikta vai karalaikā.

Tautsaimniecības mobilizācijas plānu:

1) sagatavo atbildīgās nozaru ministrijas Aizsardzības ministrijas vadībā;

2) kontrasignē Valsts prezidents;

3) izvērtē Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisija;

4) apstiprina Ministru kabinets.

36.pants. Valsts civilās aizsardzības plāns

Valsts civilās aizsardzības plāns ietver valsts civilās aizsardzības sistēmas nodrošināšanas, preventīvos, kā arī glābšanas koordinēšanas, ārkārtējo situāciju un to izraisīto seku likvidēšanas pasākumus.

Valsts civilās aizsardzības plānu:

1) izstrādā Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests Civilās aizsardzības centrs;

2) apstiprina Ministru kabinets.

Pārejas noteikums

1. Nacionālās drošības padomes vadību Ministru prezidents pārņem 1999.gada 1.janvārī.